Ir pagājuši gandrīz pieci gadi kopš manas atgriešanās un kopš ir sācies brīnišķīgs piedzīvojums ar Dievu. Esmu nolēmusi dalīties savā liecībā ar citiem, kuri varbūt vēl nav pārliecināti, ka ir vērts cīnīties par svētumu.
Vienmēr kārtīga, paraugs skolā, pieklājīga mājās, es katru svētdienu apmeklēju Sv. Misi. Mūsu mājās nebija dzīva ticība vai autentiskas attiecības ar Jēzu, bet mūsu vecāki pārliecinājās, ka esam saņēmuši sakramentus, mēneša pirmajā piektdienā devāmies pie grēksūdzes un katru dienu lūdzāmies.
Pusaudža gados es biju ļoti uzņēmīga pret vienaudžu ietekmi. Man bija divi draugi, kuri mani pamudināja skatīties anime [japāņu animācijas filmas – redaktora piezīme] un interneta realitātes šovu, kas izveidots populārā sociālo tīklu vietnē. Varētu šķist, ka anime skatīšanās nav nekas slikts, bet es redzēju milzīgas pārmaiņas tajos, kuri to skatījās. Daudzi vecāki neapzinās, ka šīs filmas ir piepildītas ar vardarbību, naidu, dusmām, atriebību un erotiku. Jauni, augoši cilvēki bieži pārņem šo filmu varoņu uzvedību; tad viņiem rodas depresija un autoimūnas saslimšanas. Es to pieredzēju apkārtējos cilvēkos.
Tajā laikā es izveidoju virtuālo kontu un pazaudēju sevi pašas izveidotajā realitātē. Es veidoju jaunas attiecības, man bija daudz „piedzīvojumu”, man bija arī ārkārtas „spēks”. Viss, ko es gaidīju, bija piekļuve datoram, lai kopā ar citiem veidot jaunus stāstus.
Galu galā es ar interneta starpniecību satiku zēnu. Viņš dzīvoja Polijas otrā pusē, bija ļoti inteliģents, ar humora izjūtu. Viņš man šķita tik nobriedis. Es ātri viņā iemīlējos, un viņš zināja, kā to izmantot. Es ļāvu viņam sevi ievilkt virtuālajā seksā, kas vēlāk kļuva par mūsu attiecību dominējošo aspektu. Neskatoties uz manām sākotnējām atrunām, zēns ieviesa arvien vairāk drosmīgu fantāziju, galu galā pilnībā iznīcinot pareizo dzimumakta tēlu. Šīs toksiskās attiecības ilga vairākus mēnešus. Pēc tam, kad tās beidzās, biju pilnīgi satriekta, mīlestības un uzmanības izslāpusi pusaudze. Šajā periodā es lūdzos periodiski, mehāniski un ar piespiešanos. Es mēdzu katru mēnesi iet pie grēksūdzes, bet tas neko nedeva. Tad es vēl nezināju, ka vissliktākais vēl ir tikai priekšā…
Pēc tik spēcīgas pieredzes es izdzēsu savu virtuālo kontu un atteicos no virtuālās realitātes. Tomēr spēcīgā erotiskās sfēras pamodināšana man lika meklēt virtuālās erotikas aizstājēju. Es atklāju masturbāciju. Es nonācu atkarībā, drīz pēc tam pievienojās pornogrāfija. Es pārtraucu lūgties, reizi pāris mēnešos devos uz grēksūdzi, nepieņemot lēmumu laboties, es kļuvu ļoti vulgāra runā un apģērbā. Nešķīstības grēks noveda pie daudziem citiem grēkiem un pārmaiņām manā uzvedībā. Es pateicos Dievam, ka man toreiz nebija iespējas zaudēt nevainību, jo, iespējams, es to būtu darījusi bez vilcināšanās. Man bija bail iet uz grēksūdzi un kauns atzīties savos grēkos, tāpēc Svēto Vakarēdienu es saņēmu reti. Es joprojām gāju uz Sv.Misi svētdienās, drīzāk piespiešanās, nevis sirds aicinājuma dēļ. Es dzīvoju tādā nožēlojamā prāta stāvoklī apmēram pusotru gadu. Ejot laikam, jutos arvien sliktāk. Atkarība kļuva spēcīgāka par mani. Es nevarēju tai pretoties pat tad, kad ļoti centos. Tieši tad es sapratu, ka ar mani kaut kas nav kārtībā un ka es vairs nevaldu pār sevi. Es biju kļuvusi par sava ķermeņa vergu…
Visu šo laiku mana draudzene cīnījās par mani. Viņa nezināja, kas tieši ar mani notiek, taču intuitīvi juta, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa mēģināja ar mani runāt par Jēzu, par pārmaiņām savā dzīvē, bet es turpināju viņu atstumt. Galu galā tomēr kaut kas manī salūza, un ar viņas palīdzību es atvēru savu sirdi Dievišķajam Ārstam. Es gribēju mainīties, es gribēju, lai Jēzus man palīdz… Es sāku cīnīties ar nešķīstību. Man tas bija ļoti grūti: turpināju krist, gāju uz grēksūdzi un atkal grēkoju. Es pārdzīvoju šaubu mirkļus un bieži vakaros ar asarām lūdzu Dievu, lai Viņš mani glābtu no lielā kārdinājuma. Un mēs to izdarījām! Pateicoties Dieva palīdzībai un neatlaidībai cīņā, es beidzot pārstāju masturbēt. Es neesmu darījusi šo grēku jau četrarpus gadus. Slava labajam Dievam!
Pašlaik mācos un esmu saderinājusies ar brīnišķīgu vīrieti. Mēs abi esam iesaistījušies Šķīsto Siržu kustībā, kopā esam jau četrarpus gadus un studiju dēļ nolēmām apprecēties pēc trim gadiem. Mums tas nebija viegls lēmums, jo cīņa par šķīstību katru dienu liek mums upurēties, atteikties no vēlmēm un miesas priekiem. Tomēr mēs zinām, ka Jēzus dēļ ir vērts cīnīties par skaistu un šķīstu mīlestību, un tā vietā, lai koncentrētos uz miesīgo, mēs strādājam pie mūsu attiecībām, lai kādu dienu radītu labu laulību un labu vidi, lai mūsu bērni izaugtu. Mūsu sapnis ir svēta, mīloša ģimene un mājas, kurās valda Jēzus.
Šķīstība ir prasīga un grūta, taču tā ir arī skaista, tā dod sirdsmieru un prieku esot tuvu Jēzum. Neļaujiet sevi maldināt pasaulei, ka dzīve nav dzīvošanas vērta, ja liedz sev miesas priekus. Nepaļausimies pārāk uz saviem spēkiem, jo tikai Dievs var mums piešķirt šo lielo žēlastību. Tāpēc lūgsimies par šķīstību, īpaši par jauniešiem, lai viņi redzētu tās vērtību, un liecināsim par skaistu dzīvi ar Kristu, jo tā ir tā vērta!
Slava Kungam par brīnumiem, ko Viņš ir darījis manā dzīvē!
Lasītāja