Es lūdzos par labu vīru, bet rutīnas un ieraduma vadīta. Tikai reizēm parādījās cerības dzirksts, ka svētais Jāzeps man palīdzēs…
Mans stāsts ir piemērs tam, ka lūgšanai piemīt brīnumains spēks un ticība spēj darīt brīnumus.
Kopš sevi atceros, es vienmēr esmu dedzīgi lūgusies par neatlaidības žēlastību un labu vīru.
Lai arī es esmu pievilcīga un visi vienmēr ir teikuši, ka man ir labs raksturs, es nevarēju atrast vīrieti, ar kuru vēlētos pavadīt atlikušo mūžu. Dažreiz, esot uz ceļiem un raudot, es domāju: kāpēc man jālūdzas, jo pēdējos 10, 15 gados nekas nemainās un es joprojām esmu viena? Neskatoties uz šīm šaubām, man joprojām bija spēks turpināt.
Apmēram pirms astoņiem gadiem es atradu jūsu žurnālu. Starp tajā esošajiem rakstiem es atradu tādu, kas mani īpaši interesēja. Tas attiecās uz lūgšanu svētajam Jāzepam.
Tajā laikā man bija 30 gadi, tāpēc lūgšana svētajam Jāzepam šķita mana pēdējā iespēja. Es sāku katru dienu lūgties ar vārdiem: „Svētais Jāzeps…”. Diemžēl laiks nepielūdzami pagāja un nekas nemainījās … Es dzīvoju citu cilvēku dzīves. Tik laba tante, kura vienmēr palīdzēs visiem un nevienam neatteiksies, jo viņai ir tāda daba … Es savā ceļā satiku dažādus vīriešus, bet neviens no viņiem nebija cilvēks, ar kuru es varētu veidot turpmāko dzīvi. Kādam var šķist, ka manas prasības bija pārāk augstas. Nē. Es tikai gribēju, lai mans nākamais dzīvesbiedrs būtu labs cilvēks un lai viņš justu patiesu un īstu pieķeršanos. Es joprojām lūdzos par labu vīru, bet rutīnas un ieraduma vadīta. Tikai reizēm parādījās cerības dzirksts, ka svētais Jāzeps man palīdzēs…
Visbeidzot es samierinājos, ka būšu viena. Dažreiz man bija žēl, ka nespēšu izbaudīt mātes stāvokli. Tomēr es nekad neizlemtu dzemdēt bērnu, liedzot viņam tēva mīlestību. Gandrīz pirms diviem gadiem, 36 gadu vecumā, es satiku brīnišķīgu vīrieti. Mūs šķīra 1100 km – mans mīļais tajā laikā dzīvoja Vācijā, bet mīlestība, kas mūs vienoja, bija tik spēcīga, ka mēs pārvarējām visus šķēršļus. Jau četrus mēnešus esmu laimīgi precējusies sieviete. Mans vīrs dzīvo kopā ar mani Polijā. Viņš ir brīnišķīgs cilvēks. Pat savas sirds dziļumos es nedomāju, ka kāds var mani tik ļoti mīlēt un ka es varu tik ļoti mīlēt. Es varu godīgi teikt, ka mūsu dzīve, neskatoties uz mūsu ikdienas rūpēm, ir pasaka. Mans vīrs, neskatoties uz to, ka viņš 20 gadus nebija devies uz baznīcu, savā medusmēnesī aizveda mani uz Romu un Vatikānu, lai pateiktos pie Jāņa Pāvila II kapa par šo mīlestību un atgrieztos pie Dieva. Cik pateicīgs esmu svētajam Jāzepam par šo mīlestību! Tagad, kad es uz ceļiem lūdzos, es pateicos Dievam, ka viņš uzklausīja manas lūgšanas caur Sv. Jāzepu un lūdzu viņam mātes žēlastību. Mana vecuma dēļ – man ir 38 gadi – es biju mazliet noraizējies, vai tas ir iespējams, bet tagad es zinu, ka nedrīkstu pārtraukt lūgšanu, jo ticība spēj darīt brīnumus. Mans stāsts ir labākais piemērs.
Gražina